Valts Smilga piedalās Eiropas kausā skeletonā

Sestdien, 18.janvārī, Bobsleja un kamaniņu trasē “Sigulda” norisinājās Eiropas kauss skeletonā un bobslejā, kurā debitēja arī Pilsrundāles vidusskolas 12.klases skolēns, svitenietis, Valts Smilga. Viņš sacensību kopvērtējumā izcīnīja 18.vietu. Valts ir Latvijas jaunatnes skeletonistu izlases dalībnieks un nesen aizvadīja savas pirmās sacensības. Sarunas laikā uzzinājām vairāk par Valta sporta gaitām skeletonā un iepriekšējo pieredzi sportā.

Jau iepriekš diezgan aktīvi nodarbojies ar sportu, ko tieši darīji un kā veicās?

Deviņus gadus spēlēju futbolu, nepaveicās, jo abas komandas izjuka. Pēc tam izdomāju, ka varētu būt vieglatlēts un florbolists vienlaicīgi (smejas). Gadu laikā ir sakrājušās ļoti daudz medaļu, es teiktu, ka pat kādas 300.

Vai iepriekš kaut ko zināji par skeletonu?

Jā, mēs visa ģimene skatāmies Dukuru startus, sekojam līdzi, un jau vērojot viņus, pavīdēja doma, kā gan tur varētu tikt. Izrādās, ka viss ir iespējams.

Kā izlēmi, ka vēlies nodarboties tieši ar skeletonu?

Bija skeletona atlase, par kuru izlasīju internetā un nodomāju, ka varētu pamēģināt. Tētis ievilka tajā visā iekšā. Aizbraucām un es noskrēju pirmais no 90 kandidātiem. Skeletonistu bija diezgan maz, kādi 30, bobslejisti vairāk. Dukurs un  treneri pamanīja, ka man ir iekšā. Pirmā atlase bija skolas gada beigās, 2019.gada maijā. Pēc tās mani uzaicināja un treniņnometni, un es visu vasaru trenējos kopā ar Dukuriem. Pēc treniņnometnes man pateica, ka jāsāk gatavoties 18.janvārim (Eiropas kauss skeletonā un bobslejā: autora piezīme). Līdz oktobrim trenējos un iepazinu, kas tad īsti ir skeletons.  Kad uzkāpj pirmo reizi uz ledus, viss ir pilnīgi citādāk nekā uz zemes. Tad oktobrī sākās treniņi trasē. Pirmās reizes braucu pusi trases, pēc tam jau kāpu augstāk un augstāk. Kad bija palikušas pāris nedēļas līdz Eiropas kausam, tad jau man vairāk nebija variantu un bija jākāpj pašā augšā. Braucot likās, ka ātrums ir labs – aptuveni 110 km/h.

Kāds ir tavs nedēļas grafiks? Tu tomēr vēl mācies skolā.

No pirmdienas līdz piektdienai mācos un katru dienu trenējos. Treneris uzraksta treniņu grafiku, kas katru dienu ir jāpilda. Piektdienas vakaros braucu uz Siguldu un tad Siguldā, sestdien un svētdien, no rīta ir braucieni trasē. Sestdien, pēc trases arī vēl treniņš. Un tā tas iet uz riņķi, katru nedēļu.

Kas Tev patīk skeletonā?

Man patīk, ka ir maz braucēju, nav liela konkurence un vieglāk iepazīties ar citiem skeletonistiem, piemēram, tagad sacensībās sadraudzējos ar vienu poli.

Kas tev šķiet grūtākais un vieglākais skeletonā?

Kas ir grūts skeletonā? Nebaidīties, tas ir galvenais. Vēl, man liekas, ka visgrūtākais ir tieši sagatavoties un koncentrēties braucienam, visas domas sakārtot. Ja tev domas būs citur, tad brauciens neizdosies. Savukārt, vieglākais, man šķiet ir tieši sprints sākumā.

Ir jau sanācis, ka realitāte „lauž” kādus pieņēmumus saistībā ar skeletonu?

Pirmajās reizēs bija interesanti, kad treneris tevi palaiž no pustrases un tu nezini, kā rīkoties. Pirms braukšanas tu jau domā, ka zini visu, jo treneris taču ir pastāstījis, bet  beigās ir pilnīgi kas cits. Ir jājūt kamaniņas, ir jāizjūt tā braukšana un trase. Ir ļoti daudz nianses, kas jāievēro. Šķita, ka būs viegli, bet beigās, tas ir pilnīgi citādāk.

Cik, tavuprāt, svarīgs atbalsts ir ģimene un draugi? Kā tu to izjūti?

Atbalsts ir ļoti svarīgs. Tas ļoti motivē kaut ko darīt. Patīkami bija redzēt, ka uz Eiropas kausu atbrauca trīs pilnas mašīnas ar draugiem un divas ar ģimeni un radiem.

Pašam ir sajūta, ka nes atbildību par Latvijas vārdu?

Jā, it sevišķi, 18.janvārī, kad tu dzirdi, ka pa mikrofonu runā trases komentētājs un saka, kas pārstāvēs Latviju, un domā „wow!”. Tās sajūtas ir neaprakstāmas. Arī tās sajūtas, ka atbalstīt atbrauc  draugi. Tajā dienā emocijas bija vienkārši neaprakstāmas, kad tevi filmē un tu sajūties svarīgs, Latvijai piederošs.

Kādi ir tavi mērķi tuvākā un tālākā nākotnē?

Būt labākam, attīstīties Man ir uz ko tiekties. Varu pateikt, ka skeletons ir ļoti ekstrēms sports, ir jātic sev, jātic savam ķermenim, ko tas dara. Ir piedzīvoti  jau diezgan smagi kritieni un pēc tiem, tieši gribas izlabot savas kļūdas, lai tā vairāk neatgadītos.